Jaunākie sludinājumi

Jaunākie labie darbi

Pievienojos ekonomistam, es arī ne tikai mājās kopā ar vīru un draugiem ieviesu atkritumu šķirošanu, bet arī darbā vismaz papīra šķirošanu un pašapzinīgi tagad ik pa laikam nesu pilno papīra somu uz pārstrādei paredzēto papīru konteineru.. Vēl Vispasaules zaļo darbu dienā ierosināju darbā pasākumu ar kolēģiem vismaz noskatīties kopīgi filmu, rādīju to pašu "Zeme - mūsu mājas" un nākamais pasākums droši vien būs ar "Age of stupid" pēc kāda laiciņa.lasit tālāk

Kalendārs

05.12.2016
Brīvprātīgo diena

 


Seko mums:

     

- Viena no skaistākajām dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks palīdz sev.
Č.D.Vorners

Vakariņas diviem


Foto: Mrs Magic, Flickr.com

 

 

- Skaties uzmanīgāk. Nu, vai tagad redzi?
- Neko es neredzu.
- Pagriez to pret debesīm, tā, lai gaisma tiek iekšā. Turi divos pirkstos, uzmanīgi un neliec pirkstu priekšā. Vēl vairāk pagriez pret debesīm. Tagad redzi? Nu, redzi?
- Nē, neredzu, pilnīgi neko neredzu.
- Dod man, es paturēšu. Tagad skaties. Redzi? Esi pacietīgāks un skaties taču uzmanīgāk.
- Es neredzu, neredzu un viss. Ūdens lāse izgrauzusi olī caurumu, bet cilvēks kā muļķis paceļ oli, skatās izgrauztajā caurumā un tic, ka laimi atradis. Jo lielāks caurums, jo cilvēks vairāk priecājas – lielāka laime tam tikusi? Ja gribi, lai varu gaismu caur šo mazo alu saskatīt, palūdz kādai čaklai lāsei, lai izgrauž to lielāku. Tad gaisma pati caur to skries, un nebūs olis ne jāgroza, ne uzmanīgi pirkstos jātur, ne pret sauli jāpagriež, lai izvilinātu caur to kaut mazāko gaismas stariņu. Varbūt tad es spēšu noticēt, ka jūras krastā atrasts akmens vēsta par laimi.

 

***
Toreiz Liene ar Valdi nopietni sastrīdējās. Pēc četriem kopā nodzīvotiem gadiem. Strīds tikai tādēļ, ka Liene par visām varītēm lika, bet Valdis nevarēja saskatīt gaismu caur sīksīku aliņu, ko olī bija izgrauzusi sāļa ūdens pile. Nieki vien, bet kaut kas tajā brīdī starp viņiem kā novalkāts striķis pārtrūka. Sien kopā, kā gribi, mezgls vienmēr izslīdēja.

 

Ir Ziemassvētki. Liene gatavo svētku maltīti. Brokoļu biezeņzupa jau gatava, arī ķiršu krēms ledusskapī gaida savu sastingšanu. Cepeškrāsnī čurkst laša steiks folijā, katlā vārās kraukšķīgi kartupeļi eļļā. Uz virtuves galda Liene smalcina lokus, griež gurķus mazītiņās ripiņās, kapā sulīgus diļļu kātus. Visu samaisa. Pielej augstākā labuma olīvu eļļu. Pēc mirkļa viss būs gatavs.

 

Valdis aizgāja pirms diviem mēnešiem. Tik ātri stipri cirstas brūces nesadzīst. Pēdējā laikā Liene cenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt darbā. Lai nav par Valdi jādomā. Tiklīdz pieskaras atmiņām par viņu kopā pavadīto laiku, sirds sāp kā bērnībā mūždien pušainie ceļgali. Vienmēr jau gribējās ar kreveli apvilkušos brūci kaut ar naga galiņu paskrubināt. Tad vecmamma rājās, kratīja pirkstu un mācīja – ja sāp, tad brūci neaiztiek! Arī tagad labāk brūci neaiztikt. Jāļauj, lai tā savelkas. Tagad zem raupjās kreveles maiga zilganrozā ādiņa pārvilkusies. Tā jāsargā, lai nepāriet pušu. Citādi neglīta rēta paliks.

 

Laukā krēslo. Mazliet snieg. Liene plaši atver virtuves logu. Tas izelpo laša steika smaržu un ieelpo īstu Ziemassvētku kokteili. Puķu ielas stūra mājas pagalms smaržo pēc štovētiem kāpostiem, speķa pīrāgiem, piparkūkām, krēmainas tortes, stikla bumbām un sirdīm, pēc īstiem un uzspēlētiem skūpstiem, ciešiem un izvairīgiem apkampieniem, pēc mīļām un nevajadzīgām dāvanām, pēc prieka, izbrīna, skumjām un aizmirstības. Pagalmā iemaldījies suns, samulsis no svētku smaržas, iesmilkstas. Pagalam noplucis, šķiet, klaidonis. Liene aizver logu.

 

Šovakar Liene izvēlējusies palikt viena. Atteikusi gan vecāku, gan draugu uzaicinājumam pavadīt Ziemassvētkus kopā. Tāpēc, lai nebūtu jāskaidro, jātaisnojas. Liene saklāj savu Ziemassvētku galdu. Samulst. Nez kādu instinktu vadīta, viņa ēdienu ir pagatavojusi, ka tā pietiktu tieši diviem. Vai pieradums kā uzmācīgs viesis tagad ir atgriezies? Vai Liene tic brīnumam un gaida, ka Valdis varētu atgriezties? Liene viena klusumā paēd Ziemassvētku vakariņas.

 

Kā patvērumu no sevis pašas meklēdama, jaunā sieviete apsēžas dīvānā, apņem ar rokām ceļgalus, atceras, domā un skumst. Viņa cenšas aizbaidīt domas par Valdi. Domas aizklejo tālāk pagātnē, kad Liene vēl bija bērns. Viņa atceras, kā reiz Ziemassvētkos viņa ar tēti mammai uzdāvināja krāsaino televizoru. Tolaik tāda manta bija mājās tikai naudīgākajiem. Arī Ziemassvētkus tolaik varēja svinēt tikai paslepus. Tētis nopirka lielo kasti ar guaša krāsām un ļāva Lienei ar tām nokrāsot veco melnbalto televizoru, kas jau pāris gadus nederīgs skuma uz skapjaugšas. Tad ar pušķi apsietu lielā kastē viņi ar tēti to pasniedza mammai. Izsaiņots no kastes tas pārvērta aizliegtos Ziemassvētkus īstā brīnumā. Tas bija bezgala laimīgs brīdis.

 

Iezvanās telefons. Liene sastingst. Valdis, viņa nodomā. Tomēr alojas. Zvana tētis, gluži kā no viņas atmiņām izpeldējis. 
-Priecīgus Ziemassvētkus!
-Paldies, tēt!
-Tu zini, ka vari droši braukt pie mums. Mēs ar mammu tevi gaidām.
-Es nezinu, es padomāšu, - mazliet vīlusies, tomēr priecīga atbild Liene. Es atzvanīšu, tēt!
Lienes apņemšanās palikt vienai sabrūk vienā mirklī. Viņa ātri uzvelk siltākas drēbes, samet somā pašas nepieciešamākās lietas. Ir skaidrs, ka pie vecākiem nāksies pavadīt visas četras svētku dienas.
Ko darīt ar pāri palikušo ēdienu.? Liene sameklē politelēna maisiņu, rūpīgi ieliek tajā laša steiku, kartupeļus un biezpiena krēmu. Zupu ielej burciņā.
- Tēt, es tūlīt izbraucu, būšu pie jums pēc stundas.

 

Plecā uzmesta soma ar mantām, maisiņš ar ēdiena pārpalikumiem pie rokas. Pirms sēsties mašīnā, Liene aiziet līdz atkritumu kastēm un raugās, vai kaut kur neredzēs suni, kas pirms laika pagalmā bija smilkstējis. Klaidoni neatradusi, viņa dodas uz mašīnu. Mazs zaļš auto izripo no Puķu ielas stūra mājas pagalma. Ķepīgs sniegs traucē braukšanu. Pēkšņi aiz mašīnas vējstikla nozib tumšs stāvs. Liene bremzē, auto slīd. Tumšais stāvs sazveļas mašīnas priekšā, nogāžas. Auto tomēr apstājas, šķiet, zemē guļošo cilvēku neaizskarot. Par mata tiesu, Liene pie sevis nosaka un jūt, kā pār muguru tek sīkas sviedru lāsītes.

 

 

No pārbīļa Liene nevar pakustēties. Viņa sēž, līdz tumšais siluets pieceļas un viņai uzmanību nepievērsdams, lēni čāpo uz pagalma pusi. Liene atpazīst bārdaino klaidoni, kas šad tad meklējas labumus viņu mājas atkritumu tvertnēs. Liene turpina ceļu.

 

***

 

- Dzeltens, zaļš, zils. Redzi, kā tā mirgo? Vai redzi? Paskaties taču, kāds skaistums Redz, kur sudrabs pat atspīd!
- Liecies mierā! Būt’ labāk ko ēdamu meklējusi. Vēders pie mugurkaula gandrīz pieaudzis, bet šī, redz .........dzeltens, zils, vēl sudrabu ieraudzījusi sakaltušā nagu lakas pudelītē. Stieps atkal tos mēslus uz būdu, pa stūriem izmētās....Tpu, velns rāvis tās vecenes, Tev saku!
- Nē, Tu paskaties, te ir vēl. Pilns maiss ar kārbiņām, bundžiņām. Aiznesīš’ uz būdu, būs ko garos vakaros izšķirot.
- Jā, izšķiros. Pask’, labāk blakus kastē, vai nav kas ēdams, Tev saku! Diena jau pusē, bet nekas ēdams vēl nav ķēries. Varēsi ar tukšu vēderu savas bondzeles, cik uziet, šķirot, kamēr kājas atstiepsi no bada, Tev saku! Tad tev vairs nevajadzēs ne zilu, ne zaļu, ne sudrabu, Tev saku.

 

***

 

Larika vaigi biezas bārdas noauguši. Pār tiem rit sāļas asaras. Viņš sēž savā būdā uz dēļu lāvas. Sēž jau stundu, varbūt divas. Kas to vairs var pateikt? No rīta pazuda Čārlijs. Jau vairākus gadus šis jauktenis bija uzticīgs Larikam. Ne soli viens negāja. Daudz uzticīgāks par sievišķi. Oļa, īstā nešķīstene, pameta Lariku un aizgāja uz patversmi dzīvot. Kas tagad viņiem nekaitētu? Izietu abi apgaitā pa Puķu ielu. Gan svētku maltīti salasītu, gan egli mājās atnestu un būdas stūrī iestutētu. Ai, lai arī būtu ķēmojusies ar savām nagu lakām, lai arī būtu lūpas krāsojusi spilgti sarkanas. Lariks neko neteiktu, vismaz šovakar, lai. Ziemassvētki taču. Jā, tāpēc Lariks raud. Oļas dēļ raud. Ziemassvētku un Čārlija dēļ.

 

Laukā satumsis. Nedaudz snieg. Lariks aizkrampē būdas durvis un dodas Puķu ielas virzienā. Smagas, nogurušas sniega pārslas skūpsta vecā vīra vaigu.
- Mammu, vai tas ir Ziemassvētku vecītis?- jautā priecīga bērna balss kaut kur tepat līdzās Larikam..
- Varbūt, - nepacietīgi atbild jauna sieviete.
- Kāpēc vecītis tik ļoti smird?- neatstājas mazais.
Mātes atbilde iestrēgst kaut kur klusumā Jaunā sieviete vilkšus velk savu dēlēnu pa slideno ietvi. Prom tumsā, sniegā, Ziemassvētkos. Tur starp pirparkūku sirdīm, spožām eglīšu mantiņām, starp šķovētiem kāpostiem, speķa pīrāgiem, starp patiesiem un uzspīlētiem skūpstiem, rokasspiedieniem un apkampieniem, prieka, izbrīna, skumjām un pamestības sieviete ar mazo bērnu aizmirsīs uz ielas sastapto bārdaino vīru.

 

Vēl tikai pāris krustojumu līdz Puķu ielas stūra mājai. Ar katru soli Larika gaita kļūst raitāka. Vīrs ļauj, lai kājas viņu nes. Domu viņam nav, izsalkums tās gluži vai izmēzis no prāta.
Lariks šķērso ielu pie stūra mājas. Spoža gaismas čūska ietriec indes zobus vecā vīra apziņā. Lariks sabīstas no auto spožajiem starmešiem, paslīd uz apsnigušās ielas un nozveļas zemē kā maiss. Par mata tiesu, Tev saku, - viņš noburkšķ.

 

Lariks paceļ politelēna maisiņu un pēta tā saturu. Nav īsti saprotams, kas tajā. Vecais vīrs satausta stikla burkas cietos sānus. Tad viņš pieliek atradumu pie deguna un kā suns pēc ožas mēģina noskaidrot maisiņa patieso sastāvu. Ir skaidrs, ka tas ir kas ēdams. Citreiz izsalkuma plosīts, viņš maltīti būtu uz vietas notiesājis. Šoreiz Lariks būs pacietīgs, aizies atpakaļ līdz savai būdai un ieturēs Ziemassvētku maltīti, kā svētkos pienākas. Viņš paslēpj ēdamo zem smagā mēteļa un dodas atpakaļceļā.

 

Durvju krampis apledojis un ne pa kam negrib Lariku laist būdā. Zem sniega viņš satausta paprāvu akmeni. Ar vienu roku spiezdams zem mēteļa paslēpto maltīti pie siltā sāna, otrā sažmiedzis akmeni, sāk ar to zvetēt pa nepaklausīgo durvju aizdaru. Larika rokas no aukstuma bez spēka. Viņnedēļ diez kur cimdus pazaudēja, jaunus nav laimējies atrast. Lariks tomēr izrādās pietiekami uzstājīgs. Krampis beidzot padodas. Nosalušais vīrs atver būdas durvis.

 

Lariks, rokā sažmiedzis sveci, ložņā pa savu būdu. Meklējas pa visiem kaktiem, kur mētājas vecajam vīram saimniecībai derīgas un nederīgas lietas. Viņš lūko, vai kādu trauku neatradīs, kur maltīti ielikt. Lai ir kā īstos svētkos. Būt’ Oļa bijusi, tā gan zinātu, kur ko piemērotu atrast. Atmiņa iemet Larika sirdī liesmu, tā uzšvirkst, tad aprimst un apmetas tajā uz gruzdēšanu. Viņš atrod Čārlija bļodu. Jauktenim vienīgajam šajās mājās ir pašam savs ēdamtrauks. Ar neveikliem pirkstiem Lariks atknibina plastmasas maisiņu un izliek tā saturu saplaisājušā suņa bļodā. No kārdinošās ēdiena smaržas Lariks gandrīz zaudē samaņu. Kāds labs cilvēks šovakar ir gatavojis maltīti. Lariks atļaujas domāt, ka tieši viņam ēdiens gatavots. Šī doma silda vairāk nekā čuguna krāsniņā iemests žagaru klēpis.

 

Brokoļu biezeņzupa, laša steiks, ķiršu krēms un pamatīgs malks ļergas Lariku darījis domīgu. Durvis uz pagātni plaši atvērtas. Doma klejo laikā, kad Lariks vēl bija bērns, cauri viņa jaunības gadiem. Jau nesaskaitāmo reizi viņš izdzīvo arī savu „kritienu bezdibenī”. Domā par Oļu, joprojām mazliet skumst, bet mazliet arī priecājas. Svētku maltīte tikusi viņam vienam. Viņš sadzird kādu pazīstamu balsi aiz būdas durvīm. Tā sauc viņu laukā. Lariks uzraušas sēdus un paklausīdams balsij, dodas atvērt durvis. Saucēja balss izrādās suņa smilksti. Čārlijs priekā gandrīz apgāž savu saimnieku un ar miklu mēli uzspiež siltu skūpstu uz Larika vaiga.


-Tu, nešpetnais radījum, ne kumosa no svētku maltītes nedabūsi, Tev saku!
Sāļas straumes pār priecīgā vīra vaigiem sāk ritēt. Larika vaigs cietāks par oli. Velti asaras tajā pūlas caurumus izgrauzt.

 

 

Anta Blumberga

Komentāri

Agatha, 19.12.2011:
What a great resocrue this text is.

Sofija, 20.06.2011:
Cik skaisti. .Un patiesi

Ar * atzīmēti lauciņi jāaizpilda obligāti

Vārds: *

E-pasts:
(netiks publicēts)

Komentārs:
(maksimums 2000 zīmes)

Drošības kods *
Nospiediet lai pievienotu drošības kodu
Ievadiet drošības kodu:
Pievienot komentāru

Sadarbības partneri