Foto: Diāna Granta

Gatavojot ēdienu vai omulīgi sēžot pie pusdienu galda, mēs neaizdomājamies par to, ka paši savām rokām ik dienu apmaksājam dzīvnieku slepkavošanu. Mēs esam pieraduši pie šī šaušalīgā kulinārijas aspekta, un jau mierīgi uztveram to, ka šķiņķis uz mūsu šķīvja ir nogalināta cūka. Taču būtu ļoti lietderīgi pārskatīt savus uzskatus par gaļas lietošanu uzturā, kaut gan tēma, protams, nav no patīkamajām.

Iedomāsimies sekojošu situāciju. Jūsu draugi ķīnieši ir ielūguši jūs ciemos un piedāvā pusdienās kādu eksotisko ēdienu. Jūs to apēdat,  tas jums ļoti garšo, un jūs jautājat, no kā šīs ēdiens ir taisīts. Un jums atbild, ka tas ir taisīts no sliekām, siseņiem un citiem ne visai pievilcīgiem produktiem. Jūs jūtat nelabumu, riebumu, pretīgumu. Taču satriecošā patiesība ir tāda, ka katru dienu jūs ēdat tieši to pašu – dzīvnieku līķus, lai arī zem cita nosaukuma.

Mēs šausmināmies par to, ka citās valstīs cilvēki ēd kaķus un suņus. Taču vairākums no mums mierīgi ēd govis un cūkas – tik pat augsti attīstītus dzīvniekus, kā mūsu mājas mīluļi. Vai jūs piekristu izlaist caur gaļas mašīnu jūsu sunīti vai kaķīti? Nē? Tad kādēļ pirkt liellopu malto gaļu, taisīt no tā kotletes? Šī strēmelītēs sagrieztā bezformīgā masa arī kādreiz bija govs ar skaistām, skumjām acīm..

Ieejiet gaļas tirgū un paskatieties uz nocirstām cūku galvām. Noplēsta āda, izdurtas acis, sānā zīmogs.. Kā noziedznieks, kura nocirstā galva ir izlikta pilsētas pūļa apskatei. Bet vai dzīvnieki ir mūsu ienaidnieki, kāpēc mēs viņus sodām ar nāvi?

Daudziem cilvēkiem garšo asins desa, bērni sajūsminās par hematogenu. Lūk, kā top šie gardumi – dzīvniekam lopkautuvē pārgriež rīkli, un savāc tās asinis, kas sāk tecēt no tās. Patiesība ir viena - nevēlēšanās iedziļināties kotletes rašanās procesā nenozīmē to, ka  šis gaļas gabals, jau sacepts , ir materializējies no gaisa. Jebkura mūsu gaļas maltīte kādreiz ir bijis dzīvs radījums ar savām jūtām, sirdsklauvēm un sāpju slieksni.

Mūs sevišķi satricina bērna nogalināšana, tajā pašā laikā mēs mierīgi ēdam jēra un teļa gaļu, un piena sivēni kalpo par rotājumu ikvienās mūsu svinībās. Mēs līksmojam un priecājamies, sekmējot arvien jaunas un jaunas slepkavības.

Rūpējoties par savu veselību, kafejnīcā ar vieglu rokas mājienu mēs izvēlamies diētisko truša gaļu. Jā, šis ir tas pats garausainais, pūkainais trusis, kuru neilgi pirms tam nogalināja stieņa sitiens pa galvu, un lai tas ātrāk atasiņotos, ar asu nazi izgrieza acu ābolus un pakarināja ar galvu uz leju.

Mums visiem ir zināma valdības cietsirdība attiecībā pret pensionāriem. Ja cilvēks vecuma un veselības dēļ vairs nespēj strādāt, tad viņam tiek piemērota ļoti simboliska pensija, ar kuru nav iespējams ne tikai saņemt pilnvērtīgu veselības aprūpi, bet arī izdzīvot. Taču vecus lauksaimniecības lopus sagaida vēl briesmīgāks liktenis. Kad govju izslaukums samazinās, viņas nogalina, tāpat kā vistas, kad viņas pārstāj dēt olas. Tāds savdabīgs „humānisms” - kamēr esat spējīgi strādāt un ražot – dzīvojiet, novecojāt – neaizņemiet vietu, netērējiet ēdienu, pārtopiet par gaļas gabaliem.

Mūsu lielākā kļūda ir tāda, ka mēs esam pieraduši dalīt dzīvnieku slepkavību uz „labo” un „slikto”. Par slikto slepkavību mēs uzskatām kaķu, suņu, reto dzīvnieku nogalināšanu, bet lauksaimniecības lopu slepkavošana ir kļuvusi par pašsaprotamu procesu, ko mūsu prāts viegli ierindo attaisnojamo darbību kategorijā. Nez kāpēc tiek uzskatīts, ka ja dzīvnieks speciāli tiek audzēts gaļai, tad viņam nav tiesību uz dzīvi. Un mums pat neienāk prātā, ka šie dzīvnieki, tieši tāpat kā visi citi, jūt, cieš un vēlas dzīvot.
Lielbritānijas zinātnieki ir aprēķinājuši, ka viens cilvēks, atsakoties no gaļas ēdieniem, izglābj dzīvību 5 govīm, 20 cūkām, 29 aitām, 760 vistām, 46 tītariem, 15 pīlēm, 7 trušiem un pustonnai zivju. Katram no mums ir pa spēkam nepārvērst savu virtuvi par morgu, tādējādi saudzējot ne vien daudzas dzīvības, bet arī savu veselību.

Pēc www.vitamarg.com materiāliem.
Tulkoja Diāna Granta