Foto: no Esilabs.lv arhīva

Par labdarību tiek saukts tikums, kad mīlestība, kādu mēs izjūtam katrs pret sevi, tiek pārnesta uz citiem cilvēkiem, ar kuriem mūs nesaista draudzības vai radniecības saites, pat uz pilnīgi mums nepazīstamiem cilvēkiem, pret kuriem mums nav nekādu saistību un no kuriem mēs neceram neko saņemt.

Atrodoties vairāk kā 3 mēnešus Īrijā, esmu ievērojusi tik daudz labus cilvēkus un organizācijas, kas katru dienu palīdz gan trūcīgajiem, gan maznodrošinātajiem ļaudīm, gan veciem, gan jauniem un slimiem cilvēkiem. Jāatzīst, ka šajā valstī, neskatoties uz ekonomisko situāciju, kas līdzinās Latvijas stāvoklim, cilvēki tomēr neaizmirst par tiem, kam dzīvē varbūt nav tik ļoti paveicies, lai spētu nodrošināt gan sevi, gan savu ģimeni. Labdarība šajā valstī izpaužas nedaudz savādāk, jo lai iegūtu finansējumu kādam noteiktam mērķim vai nodrošināt kādu ar to, kas viņam ir nepieciešams, tiek lietotas nedaudz savādākas metodes nekā Latvijā.

Pirmkārt, kā jau zināms mūsu Latvijas Sarkanā Krusta Dobeles komitejā jebkuram cilvēkam ir iespēja ziedot savas vecās, par mazu vai par lielu palikušās, no modes izgājušās vai vienkārši nevajadzīgās drēbes, kuras tālāk tiek nodotas cilvēkiem, kuriem diemžēl pietrūkst naudas līdzekļi jaunu apģērbu iegādei. Īrijā drēbes, apavus, gultasveļu un tamlīdzīgas lietas ziedot ir daudz vienkāršāk. Pilsētā, kurā es dzīvoju - Cashel, atrodas liels konteiners vienā no lielākā lielveikala mašīnas stāvlaukumiem ar uzrakstu – DRĒBJU BANKA, tādejādi lielveikala apmeklētājiem, kārtējo reizi braucot iepirkties, ir iespēja savas drēbes iemest konteinerā, un tās tiek nogādātas ģimenēm, kurām tās ir ļoti nepieciešamas.

Tāpat katru nedēļu savā pastkastītē saņemu uzlīmi ar aicinājumu ziedot drēbes un tamlīdzīgas lietas, kurā ir paskaidrots, kādam mērķim tiek ziedojumi vākti. Reizēm tās taisnā ceļā nonāk pie cilvēkiem, kam tās ir nepieciešamas, bet reizēm tās tiek nogādātas speciālos lietotu apģērbu un lietu veikalos, kuri ienākumus no pārdotajām precēm ziedo labdarībai. Katrā uzlīmē ir norādīts, ka visas mantas jāiepako plastikāta maisiņā un virsū jāuzlīmē uzlīme, un viss, kas cilvēkam atliek izdarīt, ir uzlīmē norādītajā dienā pirms deviņiem rītā šo maisiņu novietot pie savas mājas ārdurvīm. Pēc tam attiecīgi ar atpazīšanas zīmēm ģērbti cilvēki šos maisiņus paņem. Diezgan ērts veids, jo cilvēks nezaudē savu laiku un nereti lielākā daļa nemaz nezin, kur savas nevajadzīgās mantas viņš var nest un ziedot.

Otrkārt, katram mērķim ir vajadzīga ne tikai ideja un uzņēmība to īstenot, bet arī finansējums. Minēšu  interesantākos veidus finansējuma iegūšanai, kurues es esmu šeit redzējusi.  Piemēram, lai atvērtu boksa klubu bērniem, vietējā lielveikalā trīs dienu garumā tika rīkots lietotu grāmatu tirdziņš, kur katram interesentam un lasīt gribošam cilvēkam bija iespēja par zemām cenām nopirkt sev interesējošo lasāmvielu. Atsaucība bija liela gan jaunu, gan arī vecu cilvēku vidū. Interesanti ir arī tas, ka oficiālās iestādēs, tādās kā pasts un banka, ir izvietoti stendi ar paštaisītām rotaslietām un apsveikuma kartiņām, kuras nopērkot par 0.70Ls - 1.40Ls, iegūtā nauda tiek ziedota kādam noteiktam labdarības projektam. Kāpēc gan, veicot kārtējos ikmēneša maksājumus, neizdarīt arī kādu labu darbu? Tas taču nav daudz prasīts no mums.

Treškārt, tā pat kā mums Latvijā organizāciju biedri lūdz ziedojumus publiskās vietās gan ar ziedojumu traukiem, gan arī vienkārši uzrunājot uz ielas un stāstot par dažādiem labdarības projektiem. Pirms mēneša mani kārtējās pastaigas laikā uzrunāja kāds jaunietis, kurš darbojas labdarības projektā Concern World. No sākuma es aizbildinājos, ka īsti perfekti angļu valodu es nepārvaldu, bet saņēmu atbildi, ka tā nav problēma, un man patiešām vieglā un saprotamā angļu valodā tika sīki un smalki izstāstīts par projektu un kā es varu palīdzēt vienai no Āfrikas trūcīgākajai valstij - Somālijai, kur IKP uz vienu iedzīvotāju ir 600$. 20 minūšu ilgās sarunas laikā es parakstīju ziedojuma līgumu, ka katru mēnesi ziedošu 7Ls, kurus automātiski mana banka no personīgā konta sūtīs šai organizācijai. Kā apbalvojumu es saņemu pretī projekta materiālus par to, kā lietas mainās šajā valstī, pateicības vēstules no bērniem, kurās viņi pasakās visiem ziedotājiem par iespēju iegūt izglītību, īstenot savus sapņus un kļūt par tādiem cilvēkiem, par kādiem reiz viņi pat nebija uzdrīkstējušies sapņot - par ārstiem, inženieriem un citam prestižām profesijām.

Tas, kurš dara labu citam, vel vairāk dara labu pašam sev - ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa, ka padarīts labs darbs, pati par sevi sniedz lielu prieku. Tāpēc mans ieteikums būtu darīt ikvienam pēc iespējas vairāk labos darbus. Mēs neviens neesam tik bagāti, lai novērstu trūkumu vai nelaimes, bet kopā mēs spējam to visu mazināt un dot kādam cerību un pārliecību, ka visas mūsu vajadzības un vēlmes tiks piepildītas.

Kristīne Strauja, LSKJ Dobeles nodaļas vadītāja

www.draugiem.lv/dsk